Projekts ar nosaukumu Pašattēls 2012. gada 17. – 30. decembrī tika izstādīts kinoteātrī K. Suns, tā bija mana pirmā personālizstāde. Viss šis pasākums – izstādes veidošana un ierīkošana – bija ļoti interesanta un patīkama pieredze, tomēr, tāpēc, ka esmu students, daudz ko darīju pēdējā brīdī, ko sasodīti nožēloju. Veidojot fotogrāfijas ļoti svarīgi bija sevi redzēt no malas, kas bija viens no galvenajiem mērķiem, tāpēc tā arī izdarīju – ieraudzīju sevi no malas. To panācu vienkārši, liku modeļiem tēlot mani un, lai būtu arī ticamības moments, liku viņiem pārģērbties par mani. Iesaku to kādreiz dzīvē noorganizēt arī citiem, jo redzot citu cilvēku pilnībā saģērbušos savās drēbēs pārņem tiešām dīvainas izjūtas. Projekts sastāv no 6 fotogrāfijām, kur mani draugi, cilvēki, kuru klātbūtnē es esmu es, attēlo īpašību, kas viņuprāt, ir nozīmīgākā manas personības sastāvdaļa.
Milzīgs paldies modeļiem: Kasparam, Mārai, Agnesei, Signei, Sintijai un Dainim!
Plašāk:
Foto projekts Pašattēls ir konceptuāla rakstura vizuāls eksperiments, caur kuru es cenšos izvērtēt savas personības šķautnes. Šis ir viens no vizuālajiem pētījumiem, kuru galvenais informācijas iegūšanas avots ir vizuāla rakstura dokuments, lietisks pierādījums – fotogrāfija. Šo izpēti nebūtu iespējams veikt bez vizuāla uzskates materiāla, jo viens no galvenajiem nosacījumiem, lai veiksmīgi sasniegtu iepriekš noteiktus mērķus, ir nepieciešamība pētāmajam objektam sevi skatīt no malas. Tā kā šī projekta mērķis ir arī izveidot emocionāli baudāmu, dekoratīvu izpausmi vizuālā formā un fizioloģisks eksperiments netika izvēlēts, vienīgais loģiskais risinājums ir veikt šo izpēti, kā palīgmateriālu izmantojot fotogrāfiju.
Interesanti ir tas, ka fotogrāfiju atlasē pati esmu iesaistījusies ļoti minimāli, jo liela nozīme ir modeļu viedoklim par vizuālo manis attēlojumu un grūti pamanāmu nianšu atklāšanu attēlos. Tas attiecas uz pozām, sejas izteiksmēm, kustību manieri, mākslinieciskās izteiksmes pielietojumu, lai uzsvērtu nepieciešamo emociju, un to, kas modelim ar šo emociju asociējas, sakarā ar konkrētiem pieredzētiem gadījumiem. Es attēlu atlasi pārsvarā tikai komentēju. Izmantojot modeļu vērtējumu par attēliem, ir iespēja iegūt precīzākus rezultātus, jo bieži vien cilvēks nepamana, kā mainās viņa ķermeņa valoda atsevišķās situācijās, reaģējot uz dažādiem kairinājumiem un šāda eksperimenta rezultātā rodas pilnīgi jauni atklājumi, par ķermeņa valodas neprognozējamību un fiziskā ķermeņa pašplūsmu.
Informatīvais apjoms attēlos, man, kā pētījuma subjektam, ir ļoti liels, ņemot vērā to, ka vizuālās informācijas izziņa ir sasodīti svarīga. Informācija atrodas gan vizuālās detaļās, gan modeļu pozās, sejas izteiksmēs, attēlotajā manierē, pat apģērba izvēlē. Šī informācija nav kvantitatīvi uzskaitāma, vai precīzi definējama, tā, pa lielai daļai, ir emocionālu, vārdos grūti precizējamu informācijas vienību kopa. Asociatīvas detaļas izjūtot, informāciju iegūst gan modelis, veidojot, sevis izvēlēto līdzcilvēka tēlu, gan arī, es pati, kas visspēcīgāk saskata asociatīvās saites, it īpaši analizējot iegūtos rezultātus (kuros ieskaitāmas arī fotogrāfijas ar tiem pašiem modeļiem, kas netika izstādītas). Es caur šiem attēliem redzu sevi no malas (kas ar citu ieģērbšanu savās drēbēs tiešām funkcionē) izveidotu, it kā tādu pašu, (ja runa iet par kādu konkrētu rakstura īpašību, vājību) tomēr savā ziņā savādāku. No personīgā, vienmēr iesaistītās personas, skatu punkta, katrā ziņā šī situācija, vai epizode izskatās un pat izjūtu līmenī izpaužas daudz savādāk. Šāda pieredze izraisa nopietnu mulsumu, tomēr rada daudz interesantu atklāsmju, ko, es nevaru saskatīt citos pašanalīzes veidos, vai paņēmienos, kā tik ļoti efektīgu.
Laura Briede 