Es ieguvu diezgan eksotisku pieredzi, klaiņojot pa pilsētu. Eksotisku tāpēc, ka nekad neesmu bijusi vietā, kurā nokļuvu. Izvēlējos šo vietu, braucot tai garām ar 37 numura autobusu, ar ko gandrīz katru dienu, pēdējo divu gadu laikā, mēroju ceļu uz skolu.
Šādi pilsētvides klaiņojumi man nav nekas jauns. Ik pa laikam mani ieinteresē kāda vieta, kurā neesmu bijusi. Vienreiz gan man gadījās nepatīkama pieredze. Aiz garlaicības izlēmu doties uz pilnīgi svešu, man iepriekš nezināmu, vietu Rīgā. Izmantoju metodi, kur nejaušības rezultātā ieguvu divus skaitļus, pirmo Rīgas sabiedriskā transporta numuru, otro – pieturu skaitu. Rezultātā nokļuvu Dārziņos. Šī vieta man likās biedējoša, un es tajā jutos neizsakāmi neērti. Noklaiņoju aptuveni divas stundas, nofotografējot sešus attēlus, no kuriem pēc tam divus izdzēsu. Beigās vienkārši aizgāju uz Ķengaragu, tur tiku pie vairāk kā sešiem kadriem, pusdienām, jauniem izpētes objektiem un beigu beigās diena tomēr bija izdevusies.
Šoreiz devos uz Dzirciemu.
Parasti atrodoties svešā vidē, lai justos komfortablāk, pilnīgi automātiski cilvēks ievēro kaut ko pazīstamu, kādas detaļas, kas līdzinās “savā teritorijā” atrodamajām. Tas var būt jebkas. Manā gadījumā tās bija bloka mājas, kaķi – bezpajumtnieki un siltie logi, aiz kuriem spīd vakara gaisma un jūtama zināma rosīšanās.
Laura Briede 